No viena folkloras kopu koncerta LU Lielajā aulā līdz daudzpusīgai un sazarotai izglītības programmai tradicionālās kultūras (nemateriālā kultūras mantojuma) jomā – tāds ir PEPT ceļš 30 gadu garumā. Šobrīd PEPT ietver sevī 5 folkloras konkursus, kuriem ir gan ceturtdaļfināli, gan pusfināli novados un fināli Rīgā, 14 novadu sarīkojumus un Nacionālo sarīkojumu (katru gadu citā vietā), kas ir mācību gada noslēgums un vispilnīgākā programmas dalībnieku pašizpausme un savstarpēja pieredzes apmaiņa.

Stāstnieku konkurss “Teci, teci, valodiņa” tiek rīkots, lai pievērtu bērnu uzmanību stāstīšanai, izrunātā vārda spēkam, attīstītu runas iemaņas un spēju publiski runāt, piesaistot auditorijas uzmanību, kā arī, lai iepazītu dažādus leksikas slāņus, izlokšņu īpatnības un valodas daudzveidību. Pasakas konkursa programmā iekļautas, lai rosinātu bērnus iepazīt pasaku ne tikai kā klausītājiem, vai skatītājiem (multiplikācijas un pasaku filmas), bet iejustos pasakas stāstītāja lomā un uzlūkotu pasaku kā iespēju iepazīt situāciju un valodas daudzveidību, izzinātu pasakās minētās cilvēku savstarpējo attiecību un darba procesa vēsturiskās reālijas, un pielāgotu savu pasakas stāstījumu mūsdienu cilvēka izpratnei par lietām un to kārtību. Bieži vien gan pašas pasakas izvēle, gan stāstījuma intonācija, konteksts un norādes uz dažādām mūsdienu kultūras reālijām pašu pasakas stāstītāju pārvērš no metafiziķa par ironistu. Viņš jau ir gatavs neuztvert pasaku kā patiesību „pēdējā instancē” un pasakas piedāvāto morāli spēj salīdzināt ar savu pieredzi un interpretēt saskaņā ar mūsdienu kultūras kodiem.

Izrādās, ka mēs stāstām viens otram garākus un īsākus stāstus ik dienas – gan par savām veiksmēm, gan neveiksmēm. Stāstām tāpēc, lai kopā pasmietos, pašausminātos vai vienkārši tāpēc, ka atgadījies kas neparasts, aizraujošs. Citreiz stāstīšana ir vien pļāpāšana un “tukšu salmu kulšana”, lai aizdzītu garlaicību un kalpotu izklaidei. Mūsdienu cilvēkam ir iespēja klausīties dažādus stāstus, ko ik dienas piedāvā radio, televīzija un laikraksti. Te pieejamas gan ziņas, gan pasakas mūsdienu versija seriālos un filmās, gan populārzinātniski stāstiņi, gan ekspertu vērtējumi dažādām parādībām. Stāstījumi ir raiti un pārliecinoši, ticami un neticami, faktiem atbilstoši un neatbilstoši, bet to kopīgā īpašība ir tā, ka tos var tikai uzklausīt vai neuzklausīt, bet nav iespējas pašam kļūt par stāstītāju un atgriezeniski ietekmēt pašu stāstīšanas procesu. Bieži vien mūsdienu kultūrā ir grūti nošķirt, kad pasakas formā tiek izstāstīts kāds reāls vēstījums vai pilnīgi sagrozītiem faktiem piešķirts ziņas ticamības statuss. Citādi tas ir dzīvā saskarsmē, kad katram ir jāspēj stāstīt tā, lai viņu uzklausītu, lai doma būtu izteikta īsi, kodolīgi, saprotami un tajā pašā laikā arī pievilcīgi un trāpīgi. Daži ir labi stāstītāji un tiem pēc vārda kabatā nav jāmeklē, citiem savirknēt vārdus teikumā un noformulēt savu domu ir gana sarežģīti un kur tad vēl to publiski izstāstīt. Citi, kā rubeņi riestā, nemaz nemana, ka ar savu garo, bezjēdzīgo runāšanu ir nogarlaikojuši līdzcilvēkus tik tālu, ka tie ir aizmiguši, vairs neklausās vai sliktākajā gadījumā kļūst agresīvi un noplaudē runātāju no tribīnes vai trokšņo tā, ka nav iespējams dzirdēt teikto.

Ņemot vērā to, ka ikdienas saskarsmē, gan apgūstot zināšanas, gan veicot dažādus darba pienākumus cilvēkam ir ļoti svarīgi precīzi un trāpīgi formulēt savu domu, īstā brīdī un īstā intonācijā pateikt kādu joku vai izteicienu, vai vienkārši izstāstīt anekdoti, lai konfliktsituācijai ļautu atrisināties kopīgos smieklos, projekta “Pulkā eimu, pulkā teku” dalībnieki savu stāstītprasmi izkopj dialogā ar latviešu tautas pasakām un citiem stāstījumu žanriem. Folklorā uzkrāta tradīcijas gudrība, kas daudzkārt izstāstīta, slīpējusi gan savu formu, gan saturu  ir ne tikai saprotama, bet arī interesanta un aizraujoša arī mūsdienu cilvēkam. Pie tam tā nav tikai arhaiska, savu aktualitāti zaudējusi, bet ir klātesoša arī mūsdienu kultūrā. Te ir izspēlētas daudz un dažādas situācijas, kā arī cilvēciskās attieksmes dažādība līdzīgās situācijas ir apgūstama un izmantojama, stāstot savu dzīvesstāstu gan no pagātnes, gan nākotnes viedokļa.

Tā ir visai interesanta pieredze – apgūt un laikabiedriem izstāstīt kādu latviešu tautas pasaku. Kurš gan nezina pasaku par zelta zirgu, eža kažociņu vai Laimas dotu trīs vēlēšanos piepildīšanos, bet tās izstāstīt tā, lai interesanti būtu gan klausītājiem, gan pašam stāstītājam, izrādās, ir diezgan pagrūti, jo te ne tikai labi jāzina sižets, jāvar savirknēt sakarīgi un labi skanoši teikumi, bet jāsajūt pašas pasakas piedāvātie nosacījumi, jānoorientējas stāstīšanas situācijā un jānovērtē auditorija. Vieglāk klausītāju uzmanību ir piesaistīt ar kādu mazāk dzirdētu pasaku vai pavisam nezināmu sižetu. Labs stāstītājs gan arī visiem zināmo var izstāstīt tā, ka viņā klausās ar neatslābstošu uzmanību. Tas notiek pateicoties valodas izjūtai, runas ritmam un tempam, stāstījuma intonācijai, balss tembram, varbūt vēl kādiem pavisam netveramām detaļām, kurus spēj pasakai pievienot paša stāstītāja pieredze.

Pavisam cits stāstījuma veids ir atgadījumi, notikumi, kur nav stingru sižeta attīstības likumsakarību kā tas ir pasakā. Tā ir paša stāstītāja izvēle – ko viņš uzskata par stāstīšanas vērtu. Te svarīgs ne tikai izvēlētā notikuma nozīmīgums paša stāstītāja dzīvē, bet tas, vai notikums rezonē ar klausītāju pieredzi un viņu vārdu krājumos ir iespējams notikumu uztvert un novērtēt. Notikumu izstāstīt mutvārdos un notikumu aprakstīt – tā ir visiem labi zināmā atšķirība starp runu un rakstu valodu. Bieži konkursā gadās novērot situāciju, ka bērns, gatavojoties konkursam, ir notikumu pierakstījis, un dzīva stāstījuma vietā ir jāklausās klišejiski teikumi no skolēnu sacerējumu valodas krājuma. Katrā ziņā notikumu stāstīšana izkopj tieši runu, parāda gan stāstītājam, gan klausītājiem runas emocionalitātes un skaidrības nozīmību, ļauj praksē pārliecināties, cik svarīgs ir izteiktais vārds, daudznozīmīga klusēšana un arī intonācija, kādā vārds, teikums vai viss stāstījums izskanējis.

Labu stāstītāju raksturo ne tikai domu un izteiksmes skaidrība, bet arī spēja runāt, regulējot runas tempu un artikulāciju, nezaudējot neko no runas saprotamības un precizitātes. Vislabāk var sevi pārbaudīt un savu varēšanu runāt ātri un skaidri apliecināt demonstrējot prasmi ātrrunās un mēles mežģos.

Apzinoties valodas apdraudētību vizuālās kultūras dominēšanas laikmetā, PEPT arvien lielāka vieta tiek atvēlēta stāstīšanai un šī brīža uzdevums ir nodrošināt programmas dalībniekiem regulāru iespēju stāstīt biežāk kā 3 reizes gadā (“Teci, teci, valodiņa” pusfinālos, finālā, “Anekdošu virpulī” un Nacionālā sarīkojuma stāstnieku norisēs), lai veidotos noturīgas iemaņas un prasmes izteikties, kā arī variēt stāstījumu atbilstoši situācijai un auditorijai, kas ir mutvārdu tradīcijas būtiska iezīme. Nākamais uzdevums ir attīstīt iemaņas stāstīt svešvalodās, lai varētu līdzdarboties storytelling kustībā Eiropas un Amerikas kontekstos, kur stāstīšanas kustība ir plaša, sazarota, daudzpusīga un ar savām tradīcijām.

Dziedātāju konkurss “Dziesmu dziedu, kāda bija”, kurš notiek kopš 1998. gada, veidots, lai veicinātu folkloras kopu dalībnieku individuālās dziedātprasmes pilnveidošanu, dotu iespēju dziedāt neapdarinātas tautas dziesmas tradicionālā manierē pa vienam vai mazās grupās, kad katrs dziedātājs dzied savu balsi (ja vien tradīcija nepieprasa vairākus vienas balss izpildītājus, kā, piemēram, burdona vilkšanā) vai pavada savu dziedājumu ar kādu tautas mūzikas instrumentu(-iem).

Tradicionālās dziedāšanas konkursa mērķis ir daudzveidīga, lokālās tradīcijās sakņota tautasdziesmu repertuāra apgūšana, pārmantošana un popularizēšana bērnu un jauniešu vidē, bet uzdevumi parāda konkrēto virzību:

• Sekmēt bērnu un jauniešu izpratni par tautas dziesmu saturu un izpildījumu atbilstoši konkrētai tradīcijai.
• Sekmēt bērnu un jauniešu vidē apgūt teicēju dziedāšanas pieredzi un repertuāru, tieši pārmantojot tradicionālo dziedāšanu (pārtrauktas tradīcijas apstākļos darbs ar skaņu ierakstiem ir obligāts).
• Pilnveidot dziedātāja (personības) individualitāti un muzikalitāti.

Dziedātāju konkursā var piedalīties katrs folkloras kopas dalībnieks, taču iespēja piedalīties šajā pasākumā savos novados ir arī bērniem, kas nav iesaistījušies folkloras kopās. Ja dziedājums tiek novērtēts kā atbilstošs fināla prasībām, tad ir iespēja piedalīties konkursa finālā, kas nu jau 14 gadus notiek Rīgā.

Ieskatam tradicionālās dziedāšanas konkursa problēmās piedāvāta vienas no konkursa vērtētājām, tradicionālās dziedāšanas ekspertes Dr. Art. Andas Beitānes 2007. gadā formulētais viedoklis:

„Tradicionālās dziedāšanas pārmantošanai un apguvei Latvijas bērnu un jauniešu folkloras kustībā “Pulkā eimu, pulkā teku” allaž bijusi atvēlēta nozīmīga vieta. Pateicoties mērķtiecīgam un sistemātiskam darbam daudzu gadu garumā, šobrīd jau ir iespējams runāt par konkrētiem rezultātiem dažādu lokālu dziedāšanas tradīciju apguvē un reproducēšanā.

Spilgta un rezultatīva tradicionālās dziedāšanas uzturēšanas un veicināšanas forma ir ikgadējie dziedātāju konkursi “Dziesmu dziedu, kāda bija”. Šeit atzīmējami vairāki būtiski momenti: sadarbība ar skolotājiem pusfinālu organizēšanā, plaša ekspertu loka piesaiste, kuru pienākums ir ikgadēja konkursa rezultātu analīze, kuras izvērtēšana tiek ņemta vērā turpmāko konkursu organizēšanā. Vērtējot procesa izaugsmi aptuveni septiņu konkursu garumā, jāsecina, ka tas jau pirms dažiem gadiem sasniedzis pietiekami augstu ne tikai māksliniecisko, bet arī konceptuālo līmeni, lai varētu sākt radīt nopietnas problēmas pašiem organizētājiem, domājot par to, kā šo procesu virzīt tālāk. [..]”

Piecus gadus pēc Andas Beitānes rakstītās analīzes konkurss joprojām notiek. Tradicionālās dziedāšanas konkursa “Dziesmu dziedu, kāda bija” finālā 2012. gadā piedalījās 97 dalībnieki – jaunākajā grupā 42, vidējā grupā 43, vecākajā grupā – 12. Konkurss ir ieguvis skaidrākas aprises tradicionālās dziedāšanas vērtēšanas kritērijos un nenoliedzami ir pamats intereses par tradicionālo dziedāšanu aktualizācijai mūsdienu skolēnos, kā arī jaunu profesionālās pilnveides izglītības programmu tapšanā folkloras skolotājiem. Tradicionālās kultūras biedrība Aprika sadarbībā ar tradicionālās dziedāšanas eksperti Zani Šmiti ir izstrādājusi un realizējusi folkloras skolotāju profesionālās pilnveides programmu „Latviešu tradicionālās dziedāšanas pamati un dziedāšanas prasmju pilnveide bērnu un jauniešu folkloras kopās”. Programma ir akreditēta IZM un ir iespēja to realizēt arī nākamajā mācību gadā. Tradicionālās dziedāšanas apgūšanas procesu organizācijā atklājas milzīgas nevaldības organizāciju iespējas gan meistarklašu un tradicionālās dziedāšanos nometņu rīkošanā, gan tradicionālās dziedāšanas apmācības programmu izstrādē un realizācijā interešu izglītības un mūžizglītības kontekstā, gan tradicionālās dziedāšanas dokumentēšanā un dokumentēto materiālu sagatavošanā darbam ar bērniem.

Tradicionālās dejas konkurss “Vedam danci” līdz 2008. gadam notika tradicionālās dejas speciālista Ernesta Spīča vadībā un lielā mērā bija viņa personības un profesionālo zināšanu ietekmē. Var piekrist Spīča atziņām par dejošanas tradīcijas pārmantošanas apstākļiem Latvijā:

• Dejošanas tradīciju tieša pārmantošana Latvijā ir apgrūtināta, jo cilvēku, kas var demonstrēt prasmes, ir ļoti maz un tie ir ļoti veci.
• Skatuves priekšnesumiem paredzēto deju aktualizēšana ir izveidojusi stereotipu priekšstatu – deja tikai kā par priekšnesums, atstājot novārtā dejotāju savstarpējo saskarsmi.
• Tradicionālā deja vienmēr ir komunikācija (starp dejotājiem, starp dejotājiem un muzikantiem, starp dejotājiem un skatītājiem). Skatītājs lielākoties ir vērotājs, kurš izjūt prieku par šo komunikāciju, un pie zināmiem nosacījumiem tajā iesaistās.

Pašlaik tradicionālās dejas konkurss “Vedam danci” ir Daces Circenes pārziņā un ieguvis jaunu nolikumu, iespēju izpausties ne tikai pāru dejās, novada dejās, skalu (jostu) lēcienos vai polkās, bet arī deju un rotaļu programmās un kadriļās. Šogad tradicionalās dejošanas konkursa “Vedam danci” kvalitatīvs ieguvums bija iepriekšējs mēģinājums fināla norisei un konkursa fināla jauninājums – 7 minūšu deju programmas, kas izpelnījās gan dalībnieku, gan vērtētāju atzinību, un tika atzīts par izmantojamu materiālu bērnu un jauniešu folkloras festivāla “Pulkā eimu, pulkā teku” Nacionālā sarīkojuma programmu veidošanai. Kopumā konkursa finālā startēja 162 dejotāji. Pasākuma mērķis bija tradicionālās dejošanas individuālo prasmju un iemaņu apgūšana, pārmantošana un attīstība komunikācijā ar tradīciju, kas realizējās pilnībā un katru priekšnesumu vērtēja tradicionālās kultūras nozarē pazīstami eksperti, kas pārstāvēja dažādas nozares attīstībā ieinteresētas institūcijas un kuru pašu devums tradīciju apzināšanā un pārmantošanā ir nozīmīgs Latvijas kultūras kopainā.

Muzikantu konkursā “Klaberjakte”, kurš notiek kopš 1996. gada, piedalās gan individuālie izpildītāji, gan kapelas. 2011./2012. gada sezonā varēja novērtēt 29 priekšnesumus. Muzikantu pedagogu profesionālajai pilnveidei šajā mācību gadā sadarbībā ar Ilmāru Pumpuru tika izveidotas 2 apmācības programmas:

• Latviešu tradicionālo mūzikas instrumentu spēles prasmju apguves un pilnveidošanas metodika
• Latviešu tradicionālās instrumentālās muzicēšanas un dejošanas prasmju pilnveide bērnu un jauniešu folkloras kopās: kopmuzicēšanas un aranžēšanas principi, deju mūzikas specifika un deju folkloras apgūšanas metodika.

Programmas tika akreditētas un realizētas, saņemot pozitīvu kursu dalībnieku vērtējumu un priekšlikumus apmācību tālākai attīstībai.

Vēl konkursu klāstā ietilpst rotaļnieku konkurss un masku konkurss, kurus šoreiz detalizēti neaplūkosim, jo finansējuma trūkuma dēļ to rīkošana ir uz laiku pārtraukta.

Rezumējot PEPT ietvaros rīkoto folkloras konkursu lomu tradicionālās kultūras komunikācijā, mēģināsim apkopot izklāstīto, lai izdarītu secinājumus, kāpēc konkursi kā mūsdienīga forma ir produktīvi tradīcijas komunikatīvā aspekta iedzīvināšanā.

Bērni folkloru un tradicionālo kultūru, tai skaitā tradicionālo dziedāšanu, muzicēšanu un dejošanu apgūst folkloras kopās, kas darbojas skolās, interešu izglītības iestādēs vai kultūras namos  postfunkcionālā situācijā, bieži transformētas vai pārtrauktas etnogrāfiskās tradīcijas apstākļos. Kopu vadītājiem – folkloras skolotājiem ir atšķirīga muzikalitāte, muzikālā izglītība un zināšanas latviešu tradicionālajā kultūrā, tās lokālajās īpatnībās un tradicionālās dziedāšanas, muzicēšanas, stāstīšanas un deju mācīšanas metodikā, tomēr gatavošanās folkloras konkursiem, ceturtdaļfinālu, pusfinālu un finālu regulāra notikšana stimulē gan dažādu folkloras žanru attīstību, gan dalībnieku individuālo prasmju un iemaņu pilnveidošanos, bet nozares ekspertu iesaistīšanās folkloras konkursu vērtēšanā un skolotāju profesionālās pilnveides programmau izveidē un realizācijā paaugstina folkloras pedagogu izpratību tradicionālās kultūras jautājumos un viņu pedagoģisko meistarību.

Regulāri tradicionālās kultūras praktizētāju vidē aktualizējas jautājums – kāpēc konkurss, nevis dziedāšanas svētki, sadziedāšanās, sadancošana vai saspēlēšanās; vai tas nav pretrunā ar folkloras un tradicionālās kultūras būtību, vai konkursam kā formai nav traumējoša un nomācoša ietekme uz bērnu attīstību, vai tas veicina bērnu interesi par tradicionālās kultūras mantojuma apgūšanu, vai arī tieši otrādi – padara to formālu un apzīmogo ar „brīvprātīgi obligātās piedalīšanās“ auru.

Folkloras konkursu bērniem un jauniešiem rīkotāju apsvērumi, kas veicinājuši izšķiršanos par labu konkursiem:

• Gatavošanās folkloras konkursiem mācību procesā stimulē individuālo prasmju un iemaņu attīstību komunikācijā ar tradīciju un dod iespēju radoši izpausties programmas dalībnieku individualitātēm dažādos folkloras žanros.
• Profesionāla vērtējuma pastāvēšana ekspertu žūrijas darbā garantē kvalitatīvu tradicionālās kultūras apgūšanas un pārmantošanas procesu bērnu un jauniešu vidē.
• Iegūtā informācija ir labs pamats nozares aktuālo problēmu apzināšanai, diskusijām ekspertu lokā, diskusiju rezultātu iestrādāšanai turpmākās žanra attīstības stratēģijas un taktikas izstrādē.
• Tradicionālās kultūras apgūšanas un pārmantošanas procesu analīze, kuru veic eksperti un iesniedz rakstiski, ir būtiska folkloras skolotāju tālākizglītības daļa, jo pateicoties konkursa norises video dokumentiem, ekspertu izteiktos vērtējumus katrs pedagogs var salīdzināt savu viedokli, pārrunāt ar kolēģiem un lūgt individuālu ekspertu konsultāciju konkrētu problēmu risināšanai savā folkloras kopā vai novadā.
• Konkursu mērķis nav noskaidrot uzvarētāju, bet dot iespēju dalībniekiem individuāli un nelielās grupās izpaust sevi folkloras kopas, novada un valsts mērogā, tā iapzinot savus sasniegumus, veiksmes un neveiksmes plašākas pieredzes kontekstā.
• Sacensības, priekšmetu olimpiādes, konkursi ir tradicionāli izglītības sistēmas mehānismi, kas nodrošina kvalitātes monitoringu, veselīgu konkurenci un tādējādi ilgtspējīgu attīstību dažādu zināšanu, iemaņu un prasmju apguvē. Gatavošanās konkursam mobilizē un aktualizē gan skolotāju, gan konkursantu atbildību par konkursam sagatavoto priekšnesumu. Konkursu rezultāti ir viens no skolotāja darba efektivitātes rādītājiem.

Ņemot vērā konkursu rīkošanas pieredzi šķiet, ka individuālo iemaņu un prasmju izkopšanas jomā lielāka uzmanība jāpievērš dažādām kopdarbības formām komunikācijas procesa ietvaros – meistarklasēm, nometnēm, kursiem, kur sadarbojas nozares eksperti, vietējo tradīciju nesēji un zinātāji, skolotāji un audzēkņi, kas nodrošina ne tikai katra dalībnieka konkursa repertuāra apguvi, bet plašāku kontekstu izzināšanu, to svarīguma apzināšanos, priekšnesumu emocionālās un kultūrpieredzes bāzes veidošanu, kam ir svarīga loma bērnu un jauniešu personību tapšanā un tradicionālās kultūras vērtību saglabāšanā ilgtermiņā.

Tas ir ikgadējs notikums, kura struktūru un norises kopā izdomā skolotāju Vasara skolas dalībnieki, svētku režisore un katras norises vadītāji. Sarīkojumu realizē tradicionālās kultūras biedrība „Aprika” sadarbībā ar novadu koordinatoru padomi, Valsts Izglītības satura centru un pašvaldībām. Īpaša loma ir norises vietas pašvaldībai.

Nacionālais sarīkojums sevī ietver:

Vietējo taku un ceļu izstaigāšanu ar īpašiem interaktīviem uzdevumiem un daudzveidīgām pašizpausmes formām (pasaku takas, darbnīcas, amatu demonstrējumi un dažādu prasmju apgūšana).2009. gadā Pasaku taka norisinājās Sarkaņkalnā Rēzeknes novadā, kur bērniem bija iespēja izmēģināt roku keramikas darbnīcā, iepazīt meža skaņas, smaržas un dažādus dabas materiālus, piedalīties kokļu darbnīcā un izmēģināt āra balsus kalna galā, pakāpjoties uz milzīga akmens. Otra darbnīcu grupa bija saistīt ar Rēzeknes kultūrvēsturiskā mantojuma izzināšanu un iepazīšanu. 2011. gadā Lēdurgā, kad festivāla tēma bija Kulinārais mantojums, bērniem bija iespēja salikt piena separatoru, „malt pienu”, kult sviestu, cept neraudzētu maizi un izzināt sējas laika gudrības.

2014. gadā Viesītes taka ietvēra  interaktīvas norises Viesītes kultūrvēstures apgūšanai un folkloras kopu interaktīvai darbībai dažādos tradicionālās kultūras žanros.

Jēkabpils taka – interaktīvas norises Krustpils un Jēkabpils kultūrvēstures apgūšanai un folkloras kopu interaktīvai darbībai dažādos tradicionālās kultūras žanros.

• Folkloras konkursu uzvarētāju koncertu, kur piedalās gada labākie dziedātāji, muzikanti un dejotāji, reizēm arī kāds stāstnieks;
• Novadu koncertu, kur katrs novads rāda savu veikumu gada tēmas apguvē;
• Stāstu vakaru, kur piedalās labākie stāstnieki.
• Sadancošanu, kurā piedalās visi festivāla dalībnieki – gan nodrošinot muzikālo pavadījumu, saspēlējoties dažādu folkloras kopu pārstāvjiem, gan dancojot dažādu novadu dejas;
• Kopmuzicēšanu, kur vienojas kopīgā spēlēšanā dažādu novadu muzikanti,
• Skolotāju tikšanos, kur neformālā atmosfērā tiek pārrunātas aktualitātes un dziedāts un smiets uz nebēdu;
• Rotaļu un spēļu sarīkojumu “Tradiridiritam”;
• Saules sagaidīšanu un /vai pavadīšanu un katru reizi vēl kādus citus lielākus vai mazākus sarīkojumus. – reizēm tas ir gājiens, reizēm kāda īpaša akcija utt.

Piemēram, 2011./2012. mācību gadā PEPT gada tēma bija „Putni latviešu folklorā” un Nacionālājā sarīkojumā piedalījās 923 dalībnieki no 99 folkloras kopām. Tika sarīkoti 5 koncerti – folkloras svētku atklāšana Jelgavas pils pagalmā “Cielava, baltgalve, daudz tavu bērnu”, 2 ielu koncerti – Pasta ielā 32 un Driksas ielā, folkloras konkursu uzvarētāju koncerts “Putna piens” Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzejā, novadu koncerts “Putnu kāzas” Dobeles novada „Pikšās” un labāko folkloras kopu koncerts “Visi putni skaisti dzied” Līvbērzes estrādē. Festivāla tēma šajā gadā veiksmīgi aktualizēja darbošanos ar putnu valodu atdarinājumiem dažādu runas prasmju attīstībai, tika vienkopus savākti dažādu novadu folkloras  materiāli, kas  veltīti putnu tēmai, veidota kopīga rotaļu programma “Juku, juku, sīki putni”, kuras apgūšana bija viens no festivāla galvenajiem notikumiem. Dalībnieku kopīgā darbošanās apliecināja bērnu gatavību mācīties vienam no otra un spēju sadarboties dažādās jomās  kopīgi muzicējot, dejojot un piedaloties „prezidenta runas” konkursā. 2014./2015.mācību gads bija iezīmīgs ar gatavošanos XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuriem tika sagatavota folkloras programma „Riti raiti”.