Bites un medus
Vēsturiski dokumenti liecina par attīstītu biškopību Baltijā jau vismaz pagājušā gadu tūkstoša beigās. Senākais zināmais medus iegūšanas veids saistās ar to, ka dravnieks uzmeklēja mežā bišu kokus, rudenī tos izkāpa, izdravoja, parasti bites iznīcinādams. Tomēr jau izsenis izveidojās kāds cits biškopības veids, kad bitenieki izkala kokā šim nolūkam iedobumu – dori, doru, durvu, dravu; iedobuma kalšanu sauca par doru dēšanu. Koku, kurā iedēja dori, sauca par bišu koku. Katrs bišu koks bija apzīmēts ar savu īpašuma zīmi, un neviens cits kā vien īpašnieks drīkstēja to aizskart. Tādu koku skaits dažos mūsu apriņķos vācu iebrukšanas laikā sniedzās desmittūkstošos.
Vēl pirms trīssimt gadiem bija pieņemts, ka bišu koks piederēja tam, kurš pirmais to uzgāja un apzīmēja par savu, neraugoties uz to, kura zemē bišu koks atradās.
Kad pirmie vācu tirgotāji XII gadsimtā iebrauca Daugavas grīvā, medus un vaski bija viens no galvenajiem preču apmaiņas priekšmetiem. Rīgas pilsētas robežās lībiešiem piederējuši daži simti vērtīgu bišu koku. Kad vācieši iebruka un nostiprinājās Baltijā, viņi centās bišu kokus šejienes iedzīvotājiem atņemt. Tādā kārtā mežu dravas pamazām panīka. Tomēr vēl 1610. gadā Dionīsijs Fabrīcijs savā Vidzemes hronikā raksta, ka zemnieku mājās glabātas lielas kaudzes vasku, ko vācu tirgotāji iegu vuši no šejienes iedzīvotājiem par mazvērtīgām dāvanām.
Arī vēlāk Rīga bija ievērojama medus un vaska tirdzniecības vieta. Rīgas pilsētas arhīvu dokumenti liecina, ka pilsonis vēlējies, lai pēc nāves viņa dvēselei bez pārtraukuma dedzina vaska svecīti.
Cik liela manta Baltijas tautām bijusi bišu koki, par to liecina sīvās cīņas, kas norisinājušās par tiem. 1212. gadā viena tāda asiņaina cīņa tika izcīnīta starp Autines lībiešiem un Cēsu bruņiniekiem, kuri bija izlaupījuši un izpostījuši lībiešu bišu kokus. Šis gadījums ārkārtīgi saasinājis lībiešu un latviešu attiecības ar vāciešiem. Sadusmoti par bruņinieku nelietīgo rīcību – neaizskaramo bišu koku izlaupīšanu – lībieši un latvieši bariem atkrita no kristīgās ticības, un cīņas vilkās gadiem. Cīņas par bišu kokiem atkal un atkal atkārtojās arī vēlākos gados un gadsimtos, līdz beidzot šejienes iedzīvotāji zaudēja gandrīz visas savas meža dravas. Mūrmuižas mācītājs Fr. Bernevics liecina, ka viņu apkaimē agrāk bijis tūkstošiem bišu koku, bet XIX gadsimta beigās viņa īpašumā atradušies vairs tikai 10 koku. XX gadsimta pirmajā pusē pa retam bišu kokam bija vēl Dundagā un Latgalē, pāris bišu priedes – Ilķēnu muižā pie Gaujas, viens bišu ozols Stukmaņos un vēl dažās citās vietās.
Senos laikos medu un vaskus galvenokārt pārdeva, tomēr nedaudz to lietoja arī paši, jo medus bija vienīgais uztura saldinātājs. Medus bija nepieciešams bieži daudzinātā dzēriena – miestiņa – izgatavošanai.
Miestiņa pagatavošanai vispirms darīja alu, tad tam pielika medu un raudzēja. Miestiņš bija salds, garšīgs un stiprs dzēriens. Lai nodarbotos ar biškopību, bija nepieciešami dažādi rīki. Tie parasti bija rūpīgi apstrādāti un bieži vien izrakstīti. Bites namam jeb dorei dēja, izdoba dažādus kokus. Visbiežāk gan tas bija ozols, bet dores tika dētas arī priedēs, eglēs, vīksnās un citos kokos. Doru dēšanai bija nepieciešama vedga – kalta dzelzs ar koka spalu un cērte – cirvim līdzīgs darbarīks, kam zobi perpendikulāri kātam un malas uzlocītas uz augšu; šie rīki bija speciāli pagatavoti tieši koku izdobšanai. Dores darinot, koks kļuva neizturīgs un vieglāk nolaužams; lai to pasargātu no vētrām, kokam nocirta virsotni, nocirsto galu apklāja ar egļu mizu un uzlika virsū akmeni. Tādu koku sauca par božu koku jeb bozi.
Senākais izteiciens “bites kāpt” ir saglabājies tikai dainu valodā; šodien bites vairs nekāpj, jo stropi novietoti uz zemes. Samērā vienkāršs bišu kāpšanas veids ir tāds, ka pie koka pieslien sliķi – apdarinātu jaunu egli, kam atstāti nelieli zaru stumbeņi. Otrs kāpšanas veids – pa striķa cilpām. Tomēr parasti bitenieki kāpšanai lietoja dzeini, ar kuru varēja ne vien kāpt, bet uz tā arī sēdēt – gan dori dējot, gan medu ņemot.
Dravējot arvien nepieciešams dūlis jeb dūlējs – vienā galā iecirsta alkšņa vai liepas pagale, kuras resno galu iepriekš apdedzināja ugunskurā; vēlāk nācās tam tikai uzpūst, lai iegūtu dūmu mutuli. Dūmošanai dedzināja arī praulus skārda vai māla traukos.
Mežiem ejot mazumā, bites arvien vairāk sāka turēt auļos, stropos jeb tropos – no koka izcirstos bluķos, kuros iedēta dore. Šādu stropu pieslien pie koka stāvus vai uzvelk kādā koka zarā un tur piesien.