Saules koks

Koki apdziedāti daudzās dainās. Pat ņemot vērā poētiskās izteiksmes ietekmi uz to attēlojumu, tas lielākoties saskan ar mūsu pašu novērojumiem un pieredzi. Tomēr daudzos folkloras tekstos minētais koks grūti salīdzināms ar mūsu ikdienas pieredzi; tad parasti viena vai vairākas teksta deta- ļas norāda uz šī koka pārdabisko jeb mītisko raksturu.

Janīna Kursīte mītiskajam kokam izšķir sešus paveidus:

  1. pasaules jeb kosmiskais koks.
  2. Saules koks.
  3. Pērkona koks.
  4. dzīvības un nāves koks.
  5. auglības koks.
  6. totēmiskais koks.

Pasaules koks ietver sevī visu pasauli. Var arī tekt, ka visa pasaule ir koka veidā. Tam galotnē mēdz uzturēties dievības – Māra, Laima; zaros zemākas dievības vai bārene. Pasaules koka augšdaļā parasti minēti putni: vanags, strazds, lakstīgala; tā vidusdaļa saistās ar cilvēku un meža zvēriem (Dieva lopiem, Dieva suņiem), arī bitei un vāverei te zināma nozīme, līdzīgi kā koka apakšdaļā pelei un skudrai.

Pasaules koks ir pasaules centrā – vidū jūras, vidū lauka, arī Vāczemē (viņsaulē) un jūrmalā (uz robežas starp šo sauli un viņsauli).

Saules koka galotnē uzturas Saule, bet pazarē – Saules meitas. Kā Saules koks nereti minēts ozols; parasti tas raksturots kā kupls vai ļoti resns. Minēts arī osis ar deviņiem zariem (pasaule veselumā), tāpat arī liepa, bērzs, lazda, egle. Ar dainās minēto ābeļu dārzu jeb Saules dārzu, Saules aploku ir domāta viņsaule. Saistībā ar Saules koku minēti trīs gadi, un īpaši izcelts ir ceturtais: acīmredzot tie ir trīs īsie un viens garais gads.

Zīmīgi, ka Saules koka vieta nav vis vidū, bet gan malā. Kā Pērkona koks parasti figurē ozols, ko turēja par svētu un pie­lūdza: pie tā ir degusi mūžīgā uguns. Dainās minēts, ka Pērkons pats kur uguni, reizēm to dara arī zīle (krams).

Dzīvības un nāves koks saistīts ar cilvēka dvēseles pāreju no šīs saules viņsaulē vai ar došanos karā. Visbiežāk tā ir ābele vai arī skuju koki, kas ar savu mūžīgo zaļumu simbolizē mūžīgu dzīvošanu, atdzimšanu. Reizēm skuju kokus var pārstāvēt tikai to zari vai skujas. Dzīvības un nāves koks ir arī debesu kāpnes, pa kurām dziesmas varonis uzkāpj debesīs.

Auglības koka parasts izpaudums ir koks ar augļiem – ābele, ieva. Bieži vien auglis var reprezentēt visu koku, piemēram, ābols. Atsevišķām auglības koka daļām var būt sava simbolika: ass zars – falls, kupls zars – vulva, kupli zari līkst ūdenī – precībām gatava meita.

Kā vīriešu kārtas totēmiskie koki dainās minēti ozols, bērzs, osis, vītols; savukārt, sieviešu – liepa, ābele, ieva. Būtiska senās dzejas iezīme ir tāda. ka tur nav dzejisku salīdzinājumu ar kokiem, tur vīrs IR ozols vai kupla liepa IR saimniece.