Rotāšana

Par rotāšanu ir diezgan maz ziņu, tāpēc īpaši vērtīgs ir Jurjānu Andreja “Latvju tautas mūzikas materiālu” 2. burtnīcā publicētais materiāls, kuru šeitievietojam gandrīz pilnībā. “Starp citām dziesmām, ko pavasarī dziedāja, pavasara laikmetam bij sevišķas dziesmas, kuras sauca rotāšanas dziesmas, tādēļ ka viņās katras vertnītes beigās piegavilēja “rotā” (retāk “vijo”).

Pirmās ziņas par rotāšanu dabūju Lubānē no pagasta vecākā Bērziņa kga mātes un kundzes, kuras apgalvoja, ka “līgo” vietā nekad nedziedot “rotā”; rotājot ap vasaras svētkiem, piegavilējot “roto” vai “vijo”, bet līgojot ap Jāņiem. Pašas “rotāšanas” tomēr še nedabūju dzirdēt.

Nonācis Kurzemes Augšgalā, pārliecinājos, ka tur katris pusmūža cilvēks ne tik vien atminas “rotāšanu”, bet ka tur arī vēl šo baltu dienu izdara rotāšanas ierašu, tur tad arī man pirmoreiz bij izdevība noklausīties rotāšanā, proti, Vārenbrokas Vilciņu mājās no vecām māmiņām un meitām kopā ar lielo dziedātāju, neredzīgo Sperjāna tēvu, kas apliecināja, ka rotājot agrā pavasarī, kad sniegs nokusis un lapas sākot plaukt, kamēr līgojot vēlāk.

Vēl tuvākas ziņas saņēmu no centīga latvju tautas gara mantu krājēja K. Blauberga tēva Sēlpilī, kur dabūju arī rotāšanu noklausīties. Bez tam no Bucleru Mārčus Saukā un no Suitiņiem, Lejas Kurzemē, Alšvangas draudzē. Visos šos apgabalos apgalvoja, ka rotājuši pavasarī līdz vasaras svētkiem un tad līdz Jāņiem atkal līgojuši. Tikai Bucleru Mārčus apgalvoja, ka īstais līgošanas laiks bijis tikai no Jāņiem līdz Pēteriem, citā laikā  t. i., agrāk, tikai rotājuši.

Kā rotāšanu izdarījuši, par to še pasniegšu tuvākas ziņas, kuras sakrājis K. Blauberga kgs – gan pēc savām atmiņām, gan uz tolaiku 83 g. vecās māmuliņas Ilzes Ģarcen izteikumiem Sēlpils Ģarcēnos. Par šo ziņu pareizību pārliecinājos, vēlāk apmeklēdams K. Blauberga kgu un arī Ilzi Ģarcen, pie kam noklausījos arī pašu rotāšanu.

Pēc Ilzes Ģarcen izteikšanas Blaubergs šā raksta. Rotāšana sākusies itin agri pavasarī, kā nu kuru reiz sniegs nokusis (dažureiz jau priekš Lieldienām), jo līdz tik kalnu gali bijuši tik tālu nokusuši, ka rotātajām nebijis dubļos jāstāv, sākusies rotāšana. Zināms, tas tik noticis klusos, jaukos un siltos vakaros, jo, vējam pūšot, pavasaros vēl diezgan salts
laiks. Dziesmu vārdus teikušas divas rotātājas – viena sīki, otra reši, rupji, pie “roto”, “roto” visas citas iekrīt līdz dūkdamas. Sīki rotātāja itin skaņā, ārdīgā, locīt locīdamā, visai pulkai cauri dzirdošā valodiņā un balsī izteic dziesmas vārdus. Rupji rotātāja arī tāpat vārdus izŧeic un loka, bet tai nav tik grūti. Tāpēc arī dziesma teic:

Pamijam, pamijam
Vidū sīku rotātāju:
Vidū sīka rotātāja
Locīt loka valodiņu.

Ka tā mijas, to izteic arī šī dziesma:

Dziedu sīki, dziedu reši,
Lai tautiņas nepazina;
Tikpat bija pazinušas
Man’ ārdīgu valodiņu.

Kamēr vēl sniegs nebij nokusis, dziedāja:

Divi bija, divi bija
Saltas ziemas cietējiņi:
Ruzīts guļ zem sniedziņa,
Bite koka serdītē.

Kad sniegs nokusis, bet vēl zeme plika no zāles un koki no ziediem un lapām, priekš Lieldienām, dziedāja:

Cērtiet, brāļi, apšu kārti,              Nekariet, brāleliņi,
Vītējiet saulītē;                               Uz ūdeņa šūpolītes,
Atnāks liela Lieladiena,                Trūkst viervīte, krīt māsiņa
Nāks māsiņa šūpoties.                  Ūdentiņa dibinā.

Tik daudz par Lieldienām; tagad nāk īstās pavasara dziesmas. Zie-
du vēl nekādu nebij, ko vīt vainadziņu, tāpēc arī rotātājas žēlojās:

Oi, jaunāi vasariņa.                      Neviens koks tā nezied,
Kādu viju vainadziņu?                 Kā zied ieva gavēnē;
Lazdiņai skaisti ziedi,                   Neviens mani tā nerāja,
Tij pārzied gavēnē.                       Kā rāj sava māmuliņa.

Steidzies, ieva ar ābeli,
Vasariņa ziedu gaida;
Steidzies, māte ar meitām,
Tautas gaida malējiņu.

Nav arī ilgi vairs jāgaida:

Te atjāja bruņots vīrs
Akmeņotu kumeliņu,
Tis atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu dābuliņu.

Bet neba tūliņ plūcamu:

Es neplūcu neziedoša
Sarkanā dābuliņa,
Vēl man laika sagaidīt
Ij ziedoša dābuliņa.

Tā kā bērzi bij pirmie, kas ar lapām pušķojās, tad arī viņus vispirms apdziedāja.

Oi, lielā bērzulāja,                                   Kas, bērziņ, tev pakāra
Tavu skaistu vainadziņ!                         Zaļa vaŗa pakariņ?
Pierk man svaiņi, pierk brāliņi,           Kas, māsiņ, tev’ aizveda
Neviens tāda nenopirka.                       Tautu galdu galiņā?

Kas tad nu cits kā tas pats Likteņa lēmājs, kas ik pavasara bērziņam
pakar zaļa vaŗa pakariņ, arī māsiņai nolemj sēdēt tautu galda galiņā.

Ko kokiem lapas dara?                          Pieder man kārklu josta,
Zemi vien trupināja.                              Bērzu lapu vainadziņš.
Ko mātēm meitas dara?                        Kas ies man sērdienei
Tautas vien kairināja.                            Zaļa vaŗa darināt?

Visapkārt tautas jāja
Ap zaļajo bērza birzi.
Es vidū stāvēdama,
Vainadziņu darināju.”

Beigās vēl pievienojam K. Barona “Latvju dainās” ievietoto aprak­stu par rotāšanas norisi Augšzemē, kas, šķiet, lielā mērā balstīts uz Jurjānu Andreja materiāliem.

“Drīz zeme tērpās ar jaunu zaļu zāli, un kokiem plauka smaržīgas lapas. Nu arī zeltenītes jaukos, remdenos pavasara vakaros pulcējās no tuvējiem ciemiem kopā uz zināmā, gadgadu aprastā kalniņa. Tās sen jau ilgojās sadziedāt kopā lielākā barā jeb “rotāt”. Tās arī it labi zināja, ka, vakarā dziedot, balss tālu skan un tālu tautas kairina. Un, patiesi, savām dižen daiļajām dziesmām un ārdīgo valodiņu, dziesmu vārdus teicot, dziedātājas tālu jo tālu tricināja kluso, tīro pavasara gaisu un satricināja jūsmīgi arī daža laba sirdi. Cik dažs jauneklis noklausījās un nolūkojās sev līgaviņu daiļo dziedātāju pulkā. Ka viņš pareizi darīja, to apliecina pate tautas dziesma, uzteikdama labo dziedātāju arī par tikušu un čaklu visos darbos un krietnu tikumos. Šādu kopdziedāšanu, kas vilkās no pavasara sākuma līdz pilnajam ziedu laikam, sauca par rotāšanu.

Kā rotā? Pie rotāšanas izvēlēja no dziedātāju pulka divas labas dziedātājas. Šīs teica dziesmu vārdus, viena sīki, otra reši jeb rupji, labi pastipri un ārdīgo valodiņu locīt locīdamas. Visas citas rotātājas vārdus neteica, bet tikai dūca līdza, it kā piebasēdamas. Jo grūta loma bija sīkajai dziedātājai. Tai vajadzēja skaidrā, skaņā, visam pulkam caurdzirdamā valodā vārdus teikt un balsi locīdamai meldiju turēt. Tādēļ pēc kāda laika, kad pirmā noguruse, stājās allaž cita viņas vietā, lai dziedāšanu varētu turpināt. Jo laba bija sīkā dziedātāja, jo jauki gāja rotāšana. Rotāšana bija, bez šaubas, visdaiļākā dziedāšana, jo izklausījās pēc vairākām balsīm. Tagad tā gandrīz pavisam apklususe.”