Putnu saukšana un dzīšana
Putnu saukšana
Latvijas līvu ciemos ir bijusi pazīstama putnu saukšanas ieraža. Lieldienu pirmajā rītā vēl pirms saules lēkta puiši un meitas gāja uz jūras krastu vai kalniņu, lai modinātu sīkos putniņus. Tur viņi dziedāja putnu saukšanas dziesmas, līdz sagaidīja lecam sauli, kas, pēc seniem nostāsŧiem, Lieldienu rītā šūpojoties jeb dejojot. Pēc tam puiši un meitas pacienāja cits citu ar ēdieniem un alu, savstarpēji apdziedājās. Šī putnu saukšanas ieraža pamatojās uz ticējumu, ka tie nekur tālu neaizlaižas, bet guļ, paslēpušies tuvumā kaut kur upju, ezeru, jūras krastos, no kurienes tie ir jāizvilina, lai drīzāk atnāktu arī pavasaris.
Putnu dzīšana
Dažos Lejas Kurzemes novados, sevišķi Užavā, bijusi pazīstama kāda cita Lieldienu paraža – putnu dzīšana. Pirmo Lieldienu rītā pirms saules lēkšanas ciema mājās atskanēja saucieni:
Agri lēca saulīte Lieldienas rītiņu,
Vēl jo agri māmiņa meitiņas cēla.
Meitiņas cēla galviņu sukāt,
Matiņus pīt, putniņus dzīt.
Tad visi sapulcējušies zināmā smilšu kalniņā, netālu no ciema, un dziedājuši:
Nākat, putnu dzinējiņi, šūvo, šūvo!
Gar sētmaļu sētmaļiem,
Nākat putnu dzinējiņi,
Pa krūmiņu krūmiņiem.
Aizjemate sīkus putnus
Pa zariņu zariņiem.
Piedziedājums “šūvo”, pēc teicējas vārdiem, nozīmējot ko sliktu. Kas pirmie ieradušies, tie apdziedājuši vēlāk nākošos:
Redzenieku vecas meitas
Ilgi guļ midzenī;
Pasierkstnieku mazas meitas
Agri putnu dzinējiņas.
Redzenieku veci puiši
Ilgi guļ midzenī;
Pasierkstnieku mazi puiši
Agri putnu dzinējiņi
Pēc tam, kad visi sapulcējušies, vīri (zvejnieki) gājuši uz jūrmalu, bet meitas un citi jauni ļaudis devušies dziedādami uz kādu paaugstu kalnu mežā, tā saucamo putnu kalnu. Katrs putnu dzinējs nesis līdzi 1 – 2 pēdas garu šautru, jau pirms svētkiem uztaisītu un dažkārt visādi izrakstītu. Atnācēji putnu kalnu apsveikuši kā pirmo apmešanās vietu:
Labrīt, labrīt,
Pērnā vietiņa,
Ar labi vesela.
Kā pērn pameta?
No kalna augšas tad šautras svieduši lejā, mežā, kliegdami: “Tiš mežā! Prom mežā! No mājām ārā!” Redzenieku un Pasierkstnieku ciemos, kas atrodas katrpus Ventas upes, šautri sviesti Ventā, “urro” kliedzot. Dzinēji tad dziedājuši putnu dzenamās dziesmas:
Vilki, lāči Vāczemēi, šūvo, šūvo!
Sīki putni Kurzemē, līgo, līgo!
Mēs putniņus nodzinuši,
Vilki, lāči Vāczemē
Dar’, bāliņi, stīgu sētu
Visapkārti jūrmalai
Lai nevar laumas meita
Kurzemē zēģelēt.
Pēc tam putnu dzinēji gājuši kādā citā kalnā, kur aug vieči (kārklu klūdziņas). Saņēmuši saujā vairāk vieču kopā, tos sasējuši un dziedājuši:
Mēs skauģa rīklīti
Aizzabinājām.
Lai mūsu lopiņi
Bez gana auga.
Kāda cita teicēja paskaidrojusi, ka sējuši vices kokos (bērzos) pa vairākām kopā, dziedādami:
Laumame rag’name
Rīklītes sasēj’ – o!
Pēc tam putnu dzinēji nomazgājušies, noslaucījušies un sasēdušies azaidu ēst (maizi, pupas, zirņus), pie kam ar ēdieniem samitojušies, dodami cits citam no sava. Ēdienu atliekas atdevuši mājas nevarīgajiem, nabagiem. Vēl visādi papriecājušies (diedami pie dūdām), dzinēji dziedādami nākuši atpakaļ:
Mazas meitas putnus dzina, šūvo, šūvo!
Dižas guļ midzenāje, šūvo, šūvo!
Mēs zvēri pakār
Avota lejā,
Lai mūsu lopiņi
Veseli auga.
Mēs putniņus nodzinuši, līgo, līgo!
Šķīsta mūsu lopu taka.
Lai Dievs dod šķīstam būt!
Mēs putniņus nodzinuši,
Nu mēs varam bez gana dzīt.
A, Dieviņ, a, Dieviņ,
Mēs putniņus nodzinuši!
Mēs putniņus nodzinuši,
Nu iesim baznīcā.
Ceļā uz mājām putnu dzinēji salauzuši zarus, ar ko mājās palikušos bērnus un večus kūluši, saukdami: “Putni mežā, gaiļi mājās!” Teicēja paskaidrojusi, ka visi putni nozīmējot laumas, raganas. Visi dzinuši putnus, lai lopi nesprāgtu, kā arī lai meža suņi (vilki) nenāktu mājās un nedarītu skādi.
Zvejnieki pa to laiku, nometušies ceļos, nodziedājuši kādu garīgu dziesmu, noskaitījuši lūgšanu un sagājuši savās būdās azaidu ēst. Atpakaļ nākot, arī viņi salauzuši zarus, ar kuriem pēruši mājiniekus, saukdami: “Zuves iekšā, gaļa ārā!” Šie vārdi tā jāsaprot, ka gaļa pa ziemu apēsta un turpmāk jāpārtiek no zivīm.
Cierspenes ciemā putnu dzinēji tūlīt uz mājām nenākuši, bet katrs ar mazu priedīti vai eglīti rokā gājuši uz jūrmalu pie zvejniekiem. Tur kociņus sasprauduši kādā kalnā, lai zivis labi ķertos. Tad, visi kopā līgodami, gājuši uz ciemu. Šūpuļu vietai tuvojoties, pārnācēji dziedājuši:
Nāc, māmiņa, vārtu vērt,
Pārnāk putnu dzinējiņi,
Pārnāk putnu dzinējiņi,
Putnu pauti vācelē.
Kas tur raugās
Pie mūsu vārtiem?
Saimniece raugās
Sav’s putnu dzinējus.
Līdeks 1991:39-41