Ūsiņš un Jurģis
Ūsiņš ir daudzpusīgs: dažādi ļaudis to izprot un skaidro dažādi:
- lopu aizgādnis, līdzīgi kā sv. Georgs citās Eiropas zemēs – tā domā E. Olupe, E. Kokāre u. c.;
- gaismas dievība, radniecīga ar seno indiešu ausmas dievu Ušas – tā J. Maleckis, R. Auniņš, H. Biezais, V. Toporovs;
- bišu dievs – Vecais Stenders;
- mājas gars, līdzīgs senvācu Hüsing – par to J. Endzelīns.
Visizsmeļošāko dažādu viedokļu analīzi atradīsiet H. Biezā “Gaismas dievs seno latviešu reliģijā”. Ieklausieties dažos H. Biezā secinājumos: “Mūsu iztirzājums rāda, ka Ūsiņš ir debess dievs, vai – saskaņā ar kādu manis agrāk lietotu terminu – viņš pieder senajai latviešu debess dievu ģimenei. Šai ziņā viņam ir raksturīgas pārējo šīs saimes locekļu tipiskās īpatnības – viņš ir jātnieks, un viņam ir savi zirgi. Viņš jāj tāpat kā tie pār debess kalnu un piemērotā gadalaikā ierodas pie latviešu zemnieka. Tas notiek pavasarī.Palaikam pētnieki, skatot viņa ciešo sakaru ar zirgiem, to ir uzskatījuši par zirgu dievu, t. i., to patronu. Viņa gādība par zirgiem tiešām ir liela. Bet šis Ūsiņa aspekts bijis tik nospiedošs un pārvarošs, ka mazāk ievēroti citi apstākļi. Atsevišķi pētnieki jau aizrādījuši, ka Ūsiņa funkcijas ir plašākas, un to iespaidīgi apliecināja arī mūsu avoti. Jāatgādina tikai kāds ļoti spilgts moments – mūsu tekstos tik bieži atkārtotais apliecinājums, ka Ūsiņš, atjādams pār kalnu, atnes kokiem lapas un laukiem zaļu zāli. Liekas, tieši šeit ir redzama Ūsiņa dziļākā nozīme un debess dieva būtība. Zaļās lapas un zaļā zāle ir pavasara atnākšanas apliecinājums, uzskatāms pierādījums, ka dzīvība atkal atgriežas. Lai varētu novērtēt šī fakta nozīmi, ir jāpazīst un skaidri jāapzinās zemnieka pilnīgā atkarība no dabas. Pavasari zemnieku tradīcijā sauc arī par bada laiku: par to lasāmi norādījumi arī mūsu tekstos. No šī bada un posta zemnieku varēja pasargāt tikai labs pavasaris ar laikus sazaļojušu zāli. Tā zemnieka dzīvē ir ļoti svarīga situācija un attiecas ne tikai uz zirgiem. Te ir redzams atrisinājums arī dažkārt diskutētajai problēmai par Ūsiņa plašākajām funkcijām. Viņš pat rūpējas par vēršiem un aitām, un arī sējumiem – miežiem un auzām. Gluži pareizi! Arī tas iederas gaidītajā labajā pavasarī. Skatot Ūsiņu kā debess dievu, it kā paplašinātās Ūsiņa funkcijas patiesībā nav nekāda problēma. Problēmu rada tikai pētnieku sistematizēšanas tieksme, vēlēšanās kādu dievu saistīt ar vienām speciālām funkcijām; zemnieka apziņā un reālajā dzīvē tādas nemaz nav. Šai sakarā jāatgādina, ka jau Auniņš zināja atbildēt Endzelīnam: ja Ūsiņam
piedēvētas arī bišu dieva funkcijas, tad tautas apziņā, kam Ūsiņš bija pavasara labvēlības nesējs, nebija nekādu grūtību šo labvēlību attiecināt arī uz bitēm. Tas bija pareizs, bet nevajadzīgs paskaidrojums, jo, kā mēs zinām, bikšainais bišu dievs ir vēls pseidodievs.” (Biezais 1994:235-236)
Latviešu ieražās Ūsiņš un Jurģis ir gandrīz viena un tā pati mītiskā persona. Tas saistīts ar pavasara atnākšanu, gaismas atgriešanos. Ģurģa diena senāk bijusi Ūsiņa diena; pat saucot vēl dažos apgabalos par Ūsiņa dienu (Olupe 1992:163). Ūsiņš tiek saukts par “zirgu kungu”; savukārt, vislabāko no ganāmpulka zirgiem mēdz saukt par Ūsiņu. Ūsiņam veltīta īpaša diena, kad zirgus pirmoreiz pēc ziemas dzen pieguļā. Domājams, ka Ūsiņa pirmējais iztēlojums ir bijis zirgu pāris, līdzīgi kā sakrustotas zirgu galvas mājas čukurā. Vairāki folkloras motīvi satuvina Ūsiņu ar sauli; ar Ūsiņu ir saistīti gailis, sloka, bet jo sevišķi cīrulis, kas ir Saules zoomorfie simboli, tāpat arī skaitlis 9. Jurģus par pirmo ganu dienu uzskata daudzas tautas; tad neatkarīgi no laika apstākļiem lopi tomēr bija jāizdzen ganos, kaut uz neilgu brīdi, pat sniegā. Daudzas šīs dienas ieražas saistītas ar jaunās ganību sezonas nodrošināšanu. Ap Jurģiem sāka ēst launagu, sacīdami, ka putni to atnesuši, un sāka gulēt dienas vidu. Jurģa dienai brūvēja alu, cepa maizi, kāva cūku, vārīja olas un gaili, ko tad nesuši uz stalli un tur apēduši. Dažviet ir aizrādījumi, ka melnu gaili apēst drīkstējuši tikai vīrieši. Saimnieces Jurģos vārījušas arī zirņus un skābus kāpostus, ko dot jaunajiem gājējiem, kuri mainījās šajā laikā. Jurģi ir ne vien pirmā ganu, bet arī pieguļas diena un Ūsiņš – pieguļnieku galvenais palīgs. Jurģos pieguļā parasti jāja vīri un puiši; sievas un meitas drīkstēja tur ierasties tikai pēc tam, kad bija veiktas visas riŧuālās darbības, arī ziedošana Ūsiņam. Saimniece pieguļniekiem deva līdzi olas: uz katru zirga kāju pa olai – tik daudz olu, cik visiem zirgiem kopā kāju. Olas arī krāsoja – visbiežāk melnas. Pēc tam izrāva zemē iesistu mietu, ielika izvārītu un izrakstītu olu apaušu cilpā un ielaida mieta caurumā, lai zirgi pieguļā būtu rāmi; lai tie būtu stipri un izturīgi kā ozols, olas likuši arī ozola dobumā. Ar olām zīlējuši par ganu gaitu veiksmēm nākotnē.Pieguļā katrā ziņā vārīja pantāgu – tradicionālu Jurģu ēdienu. Vispirms to ziedoja Ūsiņam, lejot mieta vai cirvja kāta caurumā, un pēc tam šim caurumam uzvēla lielu akmeni virsū, tad tikai paši varēja ēst; pirmais iesāka ēst vecākais vīrs, saimnieks, un viņam piebiedrojās pārējie vīri un puiši. No mājām ņēma līdzi alu, cenzdamies pa ceļam ne pili neizliet zemē, citādi kumeļš būšot vilkam rīklē. Stingri tika ievērota prasība no visa līdzpaņemtā ēdiena un dzēriena pirmo kumosu vai kausu liet ugunī; tāpat ugunij ziedoja kādu vecu drēbes gabalu, sacīdami: “Še tev, guntiņ, Labrenci, atdodam, lai mums pieguļā nesadeg ne apavi, ne drānas, ne apauši.” Pieguļā ir savi darbi darāmi, bet atliek laika arī dažādām rotaļām, spēlēm; pieguļnieki gatavo arī dažādus mūzikas instrumentus un spēlē tos.