Jāņi

Vasaras saulgrieži ir dzīvības spēku un dziņu apliecinājuma laiks. Tā ir mūsu ne pārāk garās vasaras kulminācija, kur īstais svētku laiks ir gada visīsākā nakts, kas jāpavada nomodā līgojot.

Šos svētkus sauc dažādi: Līgo svētki, Zāļu vakars, Zāļu diena, Ziedu diena, Jāņi, Jāņu diena. Sevišķi interesanta ir Em. Melngaiļa atzīšanās: “Izdodams savu pirmo krājumu, kurā ietilpa tikai Jāņa dziesmas, es jaunās dienās – 1900., sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latviskis, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus Jāņadienu, Jāņanakti, kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galdagalā, lai ar uz īsu brīdi.”(Olupe: 201) V. Grāvītis ir vācis priekšstatus par Jāņu norisi dažādās Latvijas vietās. Tālāk piedāvājam viņa novērojumu apkopojumu.

Priekšjāņi

• Ielīgošana, ganu priekšaplīgošana sākās pāris nedēļu pirms Jāņiem.
  Krāja un mācījās dziesmas, vairāk ganos. Vietām vecās mātes gāja ganos līdzi un mācīja dziedāt.
• Līdz Jāņiem bija jāpaveic ravēšana, mēslu vešana, papuves aršana rudziem.
• Pina jostas, izrakstīja kreklus, balināja audeklus (līdz Jāņiem audekli balinās, pēcāk pūst).
• Parasti nedēļu pirms Jāņiem sāka raudzēt alu.
• Par Jāņu dienas nākšanu sprieda pēc īstās Jāņu zāles – zilgalvītes, kōdeilas (nārbuļiem), madaras u. c. (kā kurā novadā) – uzziedēšanas.
• Vecie ļaudis ik vakarus no sava lieveņa vēroja, kad Saule rietot aizies vistālāk (līdz kādam ievērotam kokam pamalē) un tālāk ne, – tad zināja, ka pienākuši Jāņi.
• Sēja sieru.
• Kurzemes zvejniekiem ļoti iecienīts Jāņu svētku ēdiens bija zuši, ar kuru zveju noņēmās vairākas dienas. Citur tieši pirms Jāņiem zēni gāja uz upi zvejot.
• Priekšjāņu dienā velēja veļu.
• Pārdzīvoja uztraukumu, ja sagatavošanās bija aizkavējusies.
• Kāva gaili, aunu, jēru vai sivēnu, jo, pēc senākiem ticējumiem, kāds mājlops citādi tik un tā nobeigsies.
• Cepa plāceņus, raušus.
• Nolūkoja kaimiņu dārzus, lai zinātu, ko aplīgot.

Zāļu jeb ziedu diena (23. jūnijs)

• Zāļu jeb ziedu dienu (“dienu pirms Jāņiem”) daudzināja dziesmās, sevišķi ganos.
• Tīrīja, slaucīja, mazgāja, uzposa mājas.
• Atveda meijas un lika tās pagalmā, pie ēkām, istabā pie galda, ap gultām.  Pie tam uz jumtiem, aiz spārēm, vārtos, durvīs un laidarā lika arī pīlādžus,  kas bija jāatvelk aiz galotnes jau priekš pusdienas. Tas sargājot no raganām un Pērkona.
• Gatavoja mucu ar ķieņiem (celmu malku) un darvu.
• Vāca dziedinošas zāles visam gadam.
• Vāca visas Jāņu zāles, bet vietām arī “īstajai” Jāņu zālei bija jābūt klāt.
• Meklēja īsto Jāņu zāli.
• Dziedādami darināja ziedu (“trimpīnā”) un ozolzaru vainagus. Līdz vakaram tos noglabāja vēsumā, lai nevīst.
• Vija “trejdeviņu ziedu” u. c. sevišķi lasītu ziedu vainagus, arī mazos vainagus, arī ar “īstajām” Jāņu zālēm vai ar “jānīšiem”.
• Sapļāva un atveda Jāņu sienu un āboliņu (sēku) govīm un zirgiem, kā arī Jāņa bērniem gulēšanai. Bet vispār pirms Jāņiem nepļauj; cik vajag, plūc ar rokām, citādi govīm zūdot piens.
• Izkaltētas kalmes lika gultas maisos, lai nebūtu blusu.
• Visās malās skaņi līgoja gani.
• Gani darināja vainagus sev, mājniekiem un appušķoja arī govis.
• Gani grieza jaunu ganu rīksti.
• Govis pārdzina agrāk nekā parasti, svinīgā pušķotā gājienā, ar skaļu līgošanu, nesot un vedot uz govju mugurām vainagus un zāles. Ganus sagaidīja, aplīgoja, cienāja ar sieru, tad slauca govis.
• Pie ēkām, telpās, pie sienām, gultām, klētī, maltuvē lika zāles un vainagus; pušķoja galdu, uz grīdas kaisīja skalbes, pie griestiem sprauda dadzi ar deviņiem žuburiem.
• Pabaroja un aplīgoja zirgus, pieguļā nelaida, lai pasargātu no Dieva suņiem – vilkiem.
• Laidara vārtos, kūts durvīs, atslēgas caurumā, logos, pie griestiem, uz spaiņiem lika pīlādžus, dadžus, nātres, arī mežrozes. Pie istabas un pie kūts durvīm lika pīlādžus, arī ar saknēm uz augšu, bet pie kūts griestiem sprauda pīlādža krustiņu.
• Kurināja pirti, vietām jau iepriekšējā vakarā.
• Greznojās, uzposās, reizēm ar pavisam jaunu jostu un izrakstītu kreklu.

Jāņu vakars

• Jāņa tēvu un Jāņa māti (vakara vadītājus un Jāņus) appušķoja ar vainagiem un aplīgoja pie mājas vārtiem.
• Ieturēja vakariņas ar alu un sieru.
• Uzsāka līgot, dziedāja par svētku sagaidīšanu.
• Cits citu aplīgoja, deva un meta zāles.
• Aplīgoja arī mājas, dažādas mājas lietas un kustoņus.
• Sevišķi aplīgoja laidaru, nesa zāles un apmētāja ar tām govis. Laidara vārtus aizsēja ar nātrēm vai pīlādžu mizu.
• Vainagu uzlika arī bitēm.
• Aplīgoja dārzus, laukus, pļavas un apsprauda ar pīlādžu u. c. zariem; laukus arī apskrēja, brida rudzus, kāpostos sprauda liepas, rudzos – ozola zaru. Labībā lika arī ozola vainagu mieta galā.
• Apdziedāja pļavas, tās pāriedami. Skrēja pa pļavu, plūca vīderksnes un svieda pār plecu, lai neaug nezāles. Kur pāriet, tur labāk augšot zāle.
• Īpaši vītus vainagus u. c. lietas nolika pie gultas, jānīšu ziedu pumpurus iesprauda sienā, aiz sijas u. c. – laimes un gaidāmo kāzu zīlēšanai.
• Saulrietā sēja deviņu zaru lapu slotiņu rasas vākšanai, kā arī nogrieza pīlādža nūju dažādām izdarībām.

Jāņu nakts aicinājums

• Saulei vēl rietot, kalnā kārts galā iededza uguni, lai bez pārtraukuma apspīdētie lauki būtu ražīgi un tīri no nezālēm, bet ļaudis veselīgi. Senāk kārti ar uguns mucu reizēm iestiprināja ozola vai cita koka galā, bet kuršu zvejnieki degošu mucu palaida jūrā.
• Vēroja citas ugunis, sazinājās, sasaucās, taurēja, dziedāja aicināšanas dziesmas, pa gabalu aplīgoja kaimiņus.
• Jāņa bērni devās gājienos, lāgiem ar lāpām, pūta taures, sasaucās, līgoja; reizumis arī kāds Jānis jāja līdzi uz melna zirga (Kurzemē).
• Jāņa bērni pa ceļam plūca “visu labu Jāņu zāli”, aplīgoja labības laukus, arī kokus u. c.
• Klusi pienāca pie kaimiņu vārtiem. Reizēm māju jaunieši steidzās pretī un pievienojās. Tad sākās bungošana, taurēšana, saimnieces “modināšana”, “labvakar” dziedāšana. Līgotājus parasti sagaidīja ar dziesmām un aicināja iekšā. Kur neuzņēma – saimniekus dziesmās nopēla un gāja tālāk.
• Aplīgoja kaimiņu ļaudis, pušķoja ar vainagiem un daudzināja Jāņa tēvu un māti, aplīgoja mājas.
• Jāņu māti apdāvināja un apmētāja ar zālēm un īstajām Jāņu zālēm, zāles meta arī gultās, bet guļošajiem tika nātres.
• Aplīgoja laidaru, meta tajā zāles, dziesmās vēlēja veiksmīgu lopkopību.
• Apdziedāja dārzus, nopēla par neravētiem dārziem u. c. nokavētiem darbiem, jo nāk siena laiks.
• Aplīgoja, arī apjāja druvas, vēlēja labu ražu.
• Jāņa bērni par aplīgošanu pieprasīja alu un sieru, mājnieki tielējās. Vietām alu nedeva, iekams neapjāja auzu lauku.
• Jāņa tēvs un māte cienāja Jāņa bērnus ar alu un sieru.
• Jāņa bērni pateicās un atvadījās.
• Tad Jāņa bērni devās uz citām mājām un ciemiem – atkārtojās tās pašas izdarības.

Līgošanas nakts

• Pulcējās un līgoja kalnā zem ozola un ap uguni. Tā dega ar ozola lapām apvīta staba galā, uz riteņa, darvas mucā; vietām to grieza apkārt. Ritēja sadziedāšanās.
• Izraisījās jautrs dziesmu karš ar jaunatnākušajiem Jāņa bērniem. Sākās apdziedāšanās.
• Gāja līgojot apkārt ugunij vai ozolam, sadotās rokas šūpojot, ar katru kustību harmoniski iekļaujoties līganajā melodiju ritmā. Raisījās līgošana. Dziesmās tēlojās Jānis ozolā un Laima vītolā.
• Gāja vaļā diešana un rotaļas zem ozola vai ap uguni: grabināja mazas, apaļas bungas ar zvārgulīšiem.
• Meitu pulka un puišu pulka dziesmu karš. Pulki stāvēja pretī abpus uguns.
• Uzjautrinājās ar nerrošanu dziesmās. Vecās dziesmu zinātājas dziedāja priekšā, pamācīja meitas un līdzēja aplīgot puišus – vai otrādi.
• Nolūkošana. Vainagos lāgiem bija ievīta divžuburu (jumja) vārpa.

Saulgriežu nakts

• Dziesmās sveica Jāni atjājam par gadskārtu.
• Jāni sagaidīja un daudzināja dziesmās.
• Dziedāja par to, ko devīgais Jānis (gadalaiks) atved un labu dara.
• Nogrieza pīlādža nūju: ar to varot atgaiņāt raganas; citkārt uz tās vai tanī pašā laikā grieztas krāsns čaukstures (lapu slotas) jāja uz krustceļiem, lai ziedētu rudzi.
• Meklēja un novaktēja papardes ziedu īstajās Jāņu papardēs (parastajās strauspapardēs), ietinoties baltā palagā, līdzi ņemot pīlādža nūju vai arī jāšus lecot uz tās: ar to bija jāapvelk riņķis apkārt sev un papardei. Nedrīkstēja paskatīties uz sanākušiem zvēriem, citādi tie tiks pāri apvilkta­jam lokam. Jāiet pastalās, tad tajās ziediņš nemanot iebirs. Papardei paklāj nēzdodziņu. Ziedu steidzīgi norauj, vai arī tas iebirst lakatiņā, to iesien un glabā, liek “aiz ādas” vai apavos, lai visu uzzinātu, piepildītos vēlēšanās, taptu laimīgs. Jēkabpils apvidū līdzīgi meklēja “svētās papardes ziedu”.
  Ziedu iesēja arī trīnītā lakatiņā un trejdeviņas reizes pārsēja ar melnu dziju, aizsēja trim mezgliem (ar to varot vest pūķi mājās).
• Meklēja jāņtārpiņu (spīguli, saules sunīti). “Sevišķi jauni zēni cenšas to sameklēt, lai kļūtu laimīgi. Ja to ierauga un nepaceļ, tad vienmēr jāraud. Ja ierauga trejdeviņus jāņtārpiņus, tad var trejdeviņas laimes vēlēties.
• Kad redzēja malduguntiņas, tad teica, ka tur velns ar bērza lapām naudu kaltējot, un gāja uz turieni bagātības meklēt (bērza prauli mēdz spīdēt).
• Jāņu naktī, kad atveroties debess, vajagot atminēt savu zvaigzni. Ja tai brīdī kaut ko vēlas, tas piepildoties.
• Zīlēja par kāzām pusnaktī – meitas meta vainagu, arī trejdeviņu ziedu vainagu ozolā, arī vītolā vai ābelē: cik reizes nepaliek zaros un nokrīt, tik gadus jāgaida kāzas. Šādus vainagus nolika arī krustceļā, tad paņēma, lai liktu galvā, gulēt ejot.
• Iesegušies palagos, lai nevar pazīt, puiši, saukti arī “viesuļi”, ķēra meitas, sauktas arī “spīganas”, citkārt arī otrādi, centās cits citu atminēt un noķert vai ļauties sevi noķert tieši mīlamajam. Meitas lāgiem arī ar rožu vainagu galvā. Ķert varēja vairākas reizes. Kuru noķeršot, tā drīzi aiziešot tautās.
• Centās pievilināt puišus, iebarojot ar neparastiem ēdieniem, arī ar citiem paņēmieniem.
• It sevišķi saimniece, lāgiem ietinusies vienā palagā, apskrēja rudzu, arī linu lauku, brida rudzus, tad rudzi raženāk augšot un raganas tiem nevarēšot kaitēt.
• Raganu turētāji mielojuši raganas.

Uguns nakts

• Darvotu salmu vai pakulu uguns riteni – Saules simbolu – ritināja no kalna lejā un, ja iespējams, tālāk upē vai ezerā (vairāk pēc pusnakts).
• Visu Jāņu nakti istabā bija jādeg svecēm. Lielos svētkos vajagot mājās šķilt jaunu uguni un veco nodzēst, tad laime no jauna nākot. (Arī Bavārijā to darīja Jāņos, piededzinot no Jāņuguns, bet Galīcijā, Mazūrijā un Ungārijā jauno uguni šajā reizē ieguva beržot.)
• Kad Jāņuguns izdega, vietumis nolaida stabā vai arī ozolā iekārto katlu vai ķoci un ielika ķieņus no jauna, citur iededzināja sagatavoto otro un trešo pūdeli, bet citviet (retāk) no nokritušajām pagalēm piededzināja ugunskuru un tad meta degošas pagales gaisā, lai tālāk redz.
• Uzturējās pie uguns, pat visu nakti: tas dodot veselību un līdzot pret slimībām.
• No skala un salmiem puiši un meitas taisīja lāpas, piededzināja pie Jāņuguns, draiskojās, skraidīja gar druvām, lai aizdzītu ļaunumu, un skrēja uz kaimiņiem līgot.
• Vietām jaunieši apjozās ar vībotnēm un lēca pāri Jāņu ugunskuram.
• Zīlēja, metot ugunī ziedus vai arī no zināma puķu skaita vītu vainagu.
• Gani sadedzināja ugunskurā savu veco rīksti.
• Visu šo svētku nakti līdz Saulei vajadzēja līgot un nedrīkstēja gulēt, jo sevišķi puiši ar meitām, citādi labība un lini sagulšoties veldrē.

Ūdens nakts

• Gāja ap pusnakti, arī vakarā uz avotu, līgoja, ziedoja avotam, nomazgājās. Centās ieraudzīt nākamā līgavaiņa attēlu avotā, arī ezerā vai upē. Ievāca avota ūdeni dziedniecībai visam gadam.
• Ap pusnakti brida pa ūdeni – tad būšot nauda pastalās, bet kabatas lakatā līdzi paņemtie vībotņu ziedi pārvērtīšoties zeltā vai sudrabā.
• Meitas ap pusnakti palaida upē, arī dīķī pa diviem, arī vairākiem vainagiem, lai zīlētu par kāzām. Citkārt vakarā ezerā vai upē no laivas palaida pa sešiem vainagiem ar piesietām aizdegtām svecītēm.
• Dažreiz ap pusnakti arī pie upes uzkūra uguni. Pašā Jāņu naktī vajag peldēties, lai būtu stiprs un vesels. Līdz Jāņiem nevar, jo ūdens vēl nav noziedējis.
• Katrā Jāņa naktī balss no Dauguves saucot: “Vai Rīga jau gatava?” Atbilde: “Nav!” Ja kāds atbildētu “Jā”, tad Rīga nogrimtu.

Rasas nakts (rīta pusē)

• Dziedāja par rasu kā Laimas izlietu sudrabiņu.
• Rasu saslaucīja ar dvieli un izgrieza slaucenē, ievāca dziedniecībai pašiem visam gadam un deva govīm, lai būtu daudz piena. “Nāk man pieniņš no visiem ezeriem, visām upēm, visiem avotiem, visām malu malām.” Vībot-ņu rasu vai ziedus ievāca lakatiņā, brida pa rasu vai ūdeni vai gāja pāri krustceļiem, tad lakatiņā būšot nauda. Biškrēsliņu rasa saucoties zelta rasa un derot dziedniecībai.
• Saimnieces dažkārt vēl jāja uz lizes vai lapu slotas kāta apkārt kūtij, lai govis dotu vairāk piena un raganas tām nekaitētu.
• Gāja raganās – laumās vai jāja uz krāsns slotas vaļējiem matiem, basām kājām vai arī sedzoties tikai baltā palagā, vai kā īpaši citādi, zaga rasu no kaimiņa pļavas: cita slaucīja rasu ar dvieli, cita jāja uz saulrietā sietas deviņu zaru lapu slotas, rasu izpurināja slaucenē. Gāja arī izslaukt kaimiņa govis, ja tika klāt. Guvumu līdz ar ražības svētību deva savām govīm. Zogot rasu, sacīja: “Ņemu, ņemu, bet ne visu!”
• Savas govis rūpīgi sargāja no raganām un “Dieva suņiem” – vilkiem; dziedāja par “vīstu nakti”, kad nedrīkst laist zirgus pieguļā, lai “nevīst”. Ja pamanīja “raganu”, ar kādu drēbi vai valgu atdarināja viņas darbošanos un būra pretī: “Ņemu, ņemu. paņemu visu!” Raganas varot aizdzīt ar šajā naktī grieztām pīlādžu galotnēm. Vietām tomēr vēl pirms Saules vai tumsā meitas dzina govis ganos un vīrieši jāja līdzi sargāt. Citkārt tomēr teica, ka, gaiļiem dziedot, raganām sava darbošanās jābeidz.
• Brida pa rasu, tad būšot nauda pastalās.
• Pirms Saules saimniece ap katru kāpostu uz zemes apvilka lielu riņķi.
• Aitas dzina pieguļā pa rasu un mazgāja tās ar rasu. Rasu rausa no zāles un ar to mazgāja govīm muguras. Priekš Saules vēl slaucīja kūts griesŧus, lai nebūtu mušu. Arī piena kārstuve bija jāslapina ar rasu.
• Mazgājās Jāņu rasā acu dziedēšanai un sejas daiļumam, grābjot rasu ar plaukstām vai ar dvieli no zāles; meitas grāba galvenokārt no kviešiem, nomazgājušās nenoslaucījās, lai vēlāk nosapņotu, kas nāks noslaucīt. Gāja arī vārtīties rasā, lai iemantotu veselību. Citkārt vēl bez Saules gāja uz avotu mazgāties, lai taptu skaistas.

Jāņu rīts

• Līgoja līdz rītam, kad Jānis rotājas ar Sauli. Ap šo laiku rīta pusē pirms Saules pirmo reizi gadā atkal parādās dažas no Vērša un Vedēja zvaigznēm, kuras atrodas virs Oriona un ar kurām varētu skaidrot lielo Jāņa cepuri. Pirms 2500 – 3000 gadiem līdzīgi vasaras saulstāvjos parādījās Orions ar triju zvaigžņu “jostu” un tai piejozto “zobentiņu” – ar Orionu varētu skaidrot siena laika atnesēju Jāni.
• Lāgiem iegadās, ka šajā pašā laikā redzama arī kāda no planētām, ar kurām skaidrojamas Saules meitas.
• Dziesmās aizvadīja Jāni un īso nakti.
• Pie vēl degošas uguns sagaidīja un dziesmās sveica Sauli, kura lecot trej­deviņas reizes rotājas. To varot redzēt caur vabiņu sētu vai biezu ķemmi.
• Mazgājās avotiņā, kas tek pret Sauli.
• Rasināja matus rasā, Saulei lecot.
• Raudzīja izplaukušos jānīšus u. c. vakarā noliktos zīlēšanas piederumus.

Jāņu diena

• Dziesmās sveica Ziedu jeb Jāņu dienu un Sauli, kura kaltē rasu.
• Kopa lopus, bet gani brīdi atpūtās. Tikai tad, kad raganu sliedes rasotajā zālē vairs nebija redzamas, jo Saule bija rasu nožāvējusi, govis neslauktas uz īsu laiku dzina ganos.
• Veda zirgus rīta pieguļā un pie reizes tos peldināja.
• “Sierošana” – puiši jāja pie govju ganēm prasīt sieru un draiskoties.
• Ganu pēcaplīgošanās.
• Neaizņemtie ļaudis un Jāņa bērni gulēja uz Jāņu zālēm, arī papardēm, pie tam ar trejdeviņu ziedu vainagiem un citiem kāzu zīlēšanas piederumiem vai citādi. Zīlēja sapnī.
• Govis vēlreiz pušķoja, pārdzina, uz ceļa kaisīja Jāņu zāles, tad arī gani
  atpūtās.
• Govīm deva Jāņu zāles. Nu izslauca daudz piena.
• Ļaudis turpināja līgot.
• Jāņa dienu aizvadīja ar dziesmām.
• Vainagus, sevišķi trejdeviņu ziedu un īpaši lasītu ziedu vainagus un Jāņu zāles, noglabāja klētī zāļu tējām pašiem visam gadam. Šos vainagus Bluķa vakarā meta eglē, lika galvā vai pagalvī zīlēšanai sapnī, kā arī dedzināja līdz ar bluķi. No šādiem vainagiem ar verdošu ūdeni pagatavoja uzlējumu un kopā ar visu vainagu deva govīm atnešanās reizēs. Aiz istabas sijas aizspraustie sērmūkšu zari paliek – tie sargājot no kukaiņiem.
• Līgošanas izskaņa.

Atsvēte un pēcjāņi

• “Iztekas diena” ir tā diena pēc Jāņiem, kad Jāņa bērni iztekalējot pa savām mājām. Pirmā siena pļaujas diena, kad jāvāra klučkas. “Jānis ved pļāvējus pļavā, Jēkabiņš druvā.” Lakstīgala beigusi dziedāt, bet ziedu laiks no Jāņiem turpinājās vēl līdz Laidenei. Pirms Jāņiem nepļāva, jo citādi siens kalstot stipri saraujas, bet govīm zūd piens. Citviet gan šajā dienā vēl nekādu lielu darbu nedarīja, tikai sagatavoja izkaptis un grābekļus. Kad pirmo reizi dziedādami brauca no siena grābšanas mājās, tad cits citam lēja ūdeni virsū.
• No Jāņu meijām sēja maizes krāsns slaukāmās un arī pirts (“uzparu”)
  slotas, tikai nedrīkstēja ar pirts slotām slaucīt krāsni. Tās biežāk sēja no Jāņiem līdz Pēteriem un sevišķi vecā mēnesī. Caur “uzparu” izlaists ūdens derēja pret dažādām kaitēm. Jāņu meijas lika arī klētīs un šķūņos uz grīdas, lai sargātu ražu no pelēm, un sprauda rudenī ap labības laukiem, lai putni neizēd graudus.
• Līgodami sagaidīja vēl Lapu dienu – Pētera dienu, tad dzeguzes beidza kūkot, bet jaunieši mēdza “ierunāt” ar Jāņos nolūkoto. Šī diena bija arīPērkona diena, kad nedrīkstēja mest sienu kaudzē, lai neiesper. Vēl seš­ padsmitajā gadsimtā šajā naktī visur dega līksmības ugunis.
• Pienāca arī Laidene – 2. jūlijs, līdz kurai vēl turpinājās ziedu laiks un līgošana. Tad jaunieši mēdza gan “ierunāt”, gan solīties un saderēt, bet citas meitas pina vainagus un meta liepā. Arī sešpadsmitajā gadsimtā šajā naktī dedzināja ugunis, dziedāja un dejoja tāpat kā Jāņos un Pēteros.
• Jāņu dziesmās vēl tika gaidīta arī Jēkaba diena ar jauno maizi (24. jūlijā). Lāgiem šī jau bija kāzu diena.