Gani. Gavilēšana

Daudzas tautas, piemēram, ungāri, somi, igauņi, krievi un tostarp arī latvieši, uzskata Jurģus par pirmo ganu dienu. Tad lopus vienmēr izdzina ganos – kaut vai uz īsu brīdi, pat ja bija sniegs vai kādi citi nelabvēlīgi apstākļi.

Jurjānu Andrejs savā “Latvju tautas mūzikas materiālu” otrajā grāmatā raksta par ganu dziesmām: “Ganos dziedāja dažādas dziesmas, tomēr sevišķi par ganu dziesmām tika skaitītas “gavilēšana”, “lelošana” un dziesmas, ar kurām gani savā starpā sasaucas. Gavilēšana atšķiras no citām dziesmām caur to, ka vertnītes beigās, dažreiz arī vertnītes vidū beigu skaņu ļoti gari vilka (līdz elpas pietrūkst), pēc kam, balsij lūstot, skaļi ūvināja augstajā balss reģistrī, sevišķi tai nolūkā, lai atbalss skaļi atskanētu mežos un ārēs.

Protams, ka tādēļ gavilēšana notika sevišķi rīta agrumā vai ar  vakaros, kad mežs un lauks stāvēja majestātiskā klusumā un bija laba atskaņa. Lai gan dažos apgabalos apgalvoja, ka gavilējot tikai ganos, tomēr pašas tautasdziesmas to rāda, ka gavilējuši arī citi darbinieki kā p.(ar) p.(iemēru) arāji, ecētāji, pat ceļavīri utt., par ko arī pats savās jaunības dienās pārliecinājos. Gavilēšana laikam arī būs bijusi, ko savā laikā rakstnieks Leopolds A. F. Arends, caur Vidzemi ceļodams, būs dzirdējis, savas grāmatas Ueber den Sprechgesang der Vorzeit (1867) 24. lpp. piezīmē par to tā rakstīdams: “Die Letten und Esten der russischen Ostseeprovinsen modulieren in den seltensten von der Tiefe nach der Höhe springenden Intervallen und dennoch unterscheiden sie sich von einander in ihrem nationalem Charakter wie in Ihrer Sprache,”* – jo citādi zināms, ka latviešu tautasdziesmas pa lielākai daļai grozās tikai kvintes robežās, reti kad paceldamās līdz oktāvai.

Lelošana Vidzemē nav pazīstama, bet vairāk Lejas-Kurzemē. Cik no uzrakstītiem piemēriem redzams, tad viņa saietas ar gavilēšanu, tikai starpība tā, ka gavilējot beigās ūvina, kamēr lelojot beigās piesauc “lelo”. Bez tam starpība vēl tā, ka leloja tikai ganos, kamēr gavilēja ne tikai ganos, bet arī citur. Lelojot arvienu iepriekš piesauca vai nu “gotiņ”, vai “tpr, tpr gotiņa” vai ar gotiņas vārdu pieliekot; to darīja, it sevišķi kad lopi bij izklīduši, lai tos kopā sasauktu, vai arī kad kāda govs bij pazudusi.

Pēc sekošās tautasdziesmas vārdiem: “Kas klaus’ puiša viltus mēli, Lai klaus’ vilka lelošanu,” – spriežot, jādomā, ka senos laikos gani ar lelojuši, kad vilks lopos nācis.”